Brīnumainās salas tumšais noslēpums

Pirms vairākiem simtiem gadu, tālu no šejienes tika sarakstīta grāmata. Leģenda vēsta, ka tā bija grāmata par tumšāko noslēpumu kāds bijis. Un tā nudien nebija parasta grāmata, tintes vietā tika izmantotas asinis, lapu vietā cilvēku āda, vāku vietā smaga dzelzs, kas kalta cilvēku kaulu ugunīs. Grāmatas autors nav zināms, pastāv šaubas, ka tas bijis cilvēks, senie ļaudis autoru dēvēja par ''Izstumto''. Neviens nebija redzējis tā seju, dzirdējis tā balsi, viss ko tas par sevi atklājis bija žilbinoši zaļās acis, kuras bieži vien bija pēdējais ko kāds nelaimīgs ceļojošais tirgonis redzējis. Klaiņoja baumas, ka viņš ir mirusi dvēsele, kas atstāta virs zemes, lai aprītu cilvēkus, kas zaudējuši ticību sev un pārējiem. Bet tomēr to, kāda bija patiesība mēs nekad neuzzināsim. Zināms tikai tas, ka šo grāmatu par savu tumšo noslēpumu rakstījis viņš pats.

Stāsts bija par salu kurā viņš dzīvoja, uz šīs salas atradās templis uz kuru devās cilvēki kuri bija zaudējuši jebkādu cerību un vairs nezināja ko iesākt ar savu dzīvi. Tieši šajā templī šie cilvēki apmetās. Tie brauca ekskursiju grupās, palika tur vairākas nedēļas, tie netika traucēti līdz brīdim...

Nu ko, pienācis brīdis, kad esmu sācis rakstīt stāstu... Gribu zināt vai ievads Jūs ir ieinteriģējis.

Un par ko Tu aizdomājies?

Vakar vēdinot galvu, staigājot pa tukšajām Ventspils ielām mani aizķēra dažas domas...Cilvēki, pelēkā masa, rutīna, vieglprātība, slinkums, vienkāršība, dzīves izniekošana - galvenie vārdi, kas skraidīja pa manām smadzeņu rieviņām spārdot katru to malu.
Es nesaprotu, es tiešām to nevaru saprast! Kāpēc, kāpēc cilvēki grib dzīvot tik vienmuļu, rutīnas pilnu dzīvi? Kāpēc cilvēki nevēlas sasniegt daudz vairāk? Kāpēc tie domā, ka viņu liktenim jābūt tik vienkāršam? Kāpēc tie visi vēlas būt daļa no pelēkās masas, kāpēc tie nevēlas būt atšķirīgi?
Vai tiešām jūs vēlaties dzīvot rutīnā? Nedarot neko jaunu? Katru dienu darot vienu un to pašu, pelnīt vienu un to pašu vidējo algu, ievērot vienu un to pašu darba laiku? Vai tiešām jūs vēlaties strādāt kā tāds robots kurš ieslēdzies autopilotā??
Piecelies, sakārtojies, dodies uz darbu, atnāc no darba, paēd, paslinko, ej gulēt... Un šādi visu savu atlikušo mūžu! Kāpēc jūs vēlaties strādāt tik vienmuļu darbu, pelnīt tik vienmērīgu algu, kāpēc jūs nevēlaties augt? Vai tiešām gribi krāt 10 gadus jaunam auto? Vai tiešām tik kārdinoši ir paņemt kredītu un to atmaksāt visu mūžu? KĀDA VELNA PĒC JŪS VĒLATIES TO VISU DARĪT?
Vai tiešām tas ir iekodēts cilvēku sistēmā?...
Kāpēc cilvēki vairs nesapņo? Kāpēc tie vairs netiecas pēc saviem sapņiem? Kāpēc mēs nospiežam viens otra sapņus ar savu pesimismu? Un kāpēc mēs visi esam kļuvuši par tādiem pesimistiem? Kāpēc katru dienu var dzirdēt tekstu - tas nav reāli? Vai tiešām cilvēki nesaprot, ka dažreiz, lai redzētu ir jāaizver acis?
Sapņo, fantazē, domā par saviem sapņiem, es Tevi lūdzu! Tieši tevi!
Ko Tu vēlies? Par ko tu sapņo? Aizver acis un iztēlojies to! Vai Tu vēlies staigāt pa sarkano paklāju, vai vēlies būt pasaulē zināms dizaineris, aktieris, dziedātājs? Tad lūdzu sapņo, dari visu, lai īstenotu savu sapni, jo beigu beigās Tu dzīvo tikai tagad un tikai šo mūžu... Neiznieko to dzīvojot pēc pesimisma noteikumiem - nesapņot, nedarīt, neaugt. Dzīvo to pēc sava prāta, sniedzies pēc saviem sapņiem, saviem mērķiem, dzīvo tieši tā kā tu to vēies!
Es Tevi lūdzu smaidi, ļauj saviem sapņiem likt tev smaidīt, meklē izaugsmi, meklē iespējas kā istenot sapņus, meklē iespēju darīt sevi laimīgu! Neļaujies pretīgajai rutīnai, neļaujies īgnajam pesimismam.
Aizver acis un ļaujies fantāzijai, ļaujies sapnim...


Paldies, ka lasīji!
Ja patika, tad droši dalies!