Brīnumainās salas tumšais noslēpums

Pirms vairākiem simtiem gadu, tālu no šejienes tika sarakstīta grāmata. Leģenda vēsta, ka tā bija grāmata par tumšāko noslēpumu kāds bijis. Un tā nudien nebija parasta grāmata, tintes vietā tika izmantotas asinis, lapu vietā cilvēku āda, vāku vietā smaga dzelzs, kas kalta cilvēku kaulu ugunīs. Grāmatas autors nav zināms, pastāv šaubas, ka tas bijis cilvēks, senie ļaudis autoru dēvēja par ''Izstumto''. Neviens nebija redzējis tā seju, dzirdējis tā balsi, viss ko tas par sevi atklājis bija žilbinoši zaļās acis, kuras bieži vien bija pēdējais ko kāds nelaimīgs ceļojošais tirgonis redzējis. Klaiņoja baumas, ka viņš ir mirusi dvēsele, kas atstāta virs zemes, lai aprītu cilvēkus, kas zaudējuši ticību sev un pārējiem. Bet tomēr to, kāda bija patiesība mēs nekad neuzzināsim. Zināms tikai tas, ka šo grāmatu par savu tumšo noslēpumu rakstījis viņš pats.

Stāsts bija par salu kurā viņš dzīvoja, uz šīs salas atradās templis uz kuru devās cilvēki kuri bija zaudējuši jebkādu cerību un vairs nezināja ko iesākt ar savu dzīvi. Tieši šajā templī šie cilvēki apmetās. Tie brauca ekskursiju grupās, palika tur vairākas nedēļas, tie netika traucēti līdz brīdim...

Nu ko, pienācis brīdis, kad esmu sācis rakstīt stāstu... Gribu zināt vai ievads Jūs ir ieinteriģējis.