Bieži vien šķiet, ka esmu sajucis prātā, jo visu laiku domāju par lietām par kurām man nevajadzētu domāt. Piemēram par to kāpēc cilvēki viens otru krāpj, melo, nodod un par to kā salabot atomreaktoru...
Bieži vien šķiet, ka pasaule darbojas pēc apgrieztās loģikas, ne pēc tā, kā tai vajadzētu darboties. Vīriešiem vajadzētu mīlēt sievietes, bet dažreiz sanāk tā, ka viņi mīl vīriešu - tas pats ar sievietēm. Vīriešiem vajadzētu būt noteicējiem attiecībās, bet pēdējā laikā tā nenotiek... Sieviešu vieta ir virtuvē? -Meli, jo labākie pavāri ir vīrieši!
Redziet nekas nenotiek tā kā tas izskatās...
Uzdodiet sev jautājumu - kāpēc sievietes iemīlas pilnīgos draņķos un kāpēc vīrieši mīl sievietes kuras mīl visus vīriešus? Protams tā nav vienmēr, pastāv arī perfektais variants - abi divi vai nu laiž pa kreisi, vai neviens nelaiž pa kreisi.
Dažreiz sava bezmiega dēļ aizdomājos par to kāpēc tā notiek... Šovakar nācu pie sava veida atklāsmes, prātā uzlēca bilde kuru nesen biju redzējis draugiem.lv, tajā bija rakstīts - Vīriešiem patīk sieviešu ķermenis, bet sievietēm patīk vīriešu smadzenes - katrs drāž to, kas vairāk patīk. Laikam tā ir taisnība...
Es gribētu padzīvot vienu dienu pasaulē kurā nevarētu melot, pasaulē kurā visam būtu savs kompromiss. Varat iedomāties cik tā būtu laba?
Ja cilvēkam nebūtu iespējas melot, tad tas nozīmē, ka viss, kas prātā tiktu izspļauts ārā. Kā piemēru ņemsim - Mamma uztaisa zupu un jautā Tev :''kā garšo?'' Tu atbildi :''Pretīgākā zupa kādu esmu ēdis!''. Tas aizskars mammu, jo iespējams viņa centās gatavot šo zupu... Tātad varam skatīties no jebkuras puses, bet vienmēr tiksim sāpināti!
Varbūt tā ir dzīves jēga. Tikt sāpinātam un iemācīties ar to sadzīvot, iemācīties kļūt stiprākam un gudrākam?
Vai varbūt tā vieta kur atrodamies patiesībā ir elle? Varbūt esam šie kritušie eņģeļi? Bijuši cilvēki, bet tagad esam dvēseles kurām ir jāmokās? Varbūt, ka debesu nav, jo esam jau miruši un dzīvojam ellē?
Lai vai kā būtu, es tomēr vēlētos padzīvot vienu dienu pasaulē kurā Tevi neviens nesāpinātu, kurā cilvēki būtu laipni un jauki. Pasaulē kurā nebūtu cilvēku kuri Tevi ienīstu tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk tas ko Tu dari, veids kurā Tu centies pierādīt sevi.
Zinu, ka šodien neko vērtīgu Jums nepastāstīju, bet šoreiz gribēju, lai nedaudz aizdomājaties par savu mērķi, par to kā Jūs gribat nodzīvot savu dzīvi.
Paldies, ka veltīji laiku manam nenozīmīgajam rakstam, ceru, ka patika!
Seko arī twitterī - http://www.twitter.com/douwky
Majestic Douwky
Bieži vien šķiet, ka pasaule darbojas pēc apgrieztās loģikas, ne pēc tā, kā tai vajadzētu darboties. Vīriešiem vajadzētu mīlēt sievietes, bet dažreiz sanāk tā, ka viņi mīl vīriešu - tas pats ar sievietēm. Vīriešiem vajadzētu būt noteicējiem attiecībās, bet pēdējā laikā tā nenotiek... Sieviešu vieta ir virtuvē? -Meli, jo labākie pavāri ir vīrieši!
Redziet nekas nenotiek tā kā tas izskatās...
Uzdodiet sev jautājumu - kāpēc sievietes iemīlas pilnīgos draņķos un kāpēc vīrieši mīl sievietes kuras mīl visus vīriešus? Protams tā nav vienmēr, pastāv arī perfektais variants - abi divi vai nu laiž pa kreisi, vai neviens nelaiž pa kreisi.
Dažreiz sava bezmiega dēļ aizdomājos par to kāpēc tā notiek... Šovakar nācu pie sava veida atklāsmes, prātā uzlēca bilde kuru nesen biju redzējis draugiem.lv, tajā bija rakstīts - Vīriešiem patīk sieviešu ķermenis, bet sievietēm patīk vīriešu smadzenes - katrs drāž to, kas vairāk patīk. Laikam tā ir taisnība...
Es gribētu padzīvot vienu dienu pasaulē kurā nevarētu melot, pasaulē kurā visam būtu savs kompromiss. Varat iedomāties cik tā būtu laba?
Ja cilvēkam nebūtu iespējas melot, tad tas nozīmē, ka viss, kas prātā tiktu izspļauts ārā. Kā piemēru ņemsim - Mamma uztaisa zupu un jautā Tev :''kā garšo?'' Tu atbildi :''Pretīgākā zupa kādu esmu ēdis!''. Tas aizskars mammu, jo iespējams viņa centās gatavot šo zupu... Tātad varam skatīties no jebkuras puses, bet vienmēr tiksim sāpināti!
Varbūt tā ir dzīves jēga. Tikt sāpinātam un iemācīties ar to sadzīvot, iemācīties kļūt stiprākam un gudrākam?
Vai varbūt tā vieta kur atrodamies patiesībā ir elle? Varbūt esam šie kritušie eņģeļi? Bijuši cilvēki, bet tagad esam dvēseles kurām ir jāmokās? Varbūt, ka debesu nav, jo esam jau miruši un dzīvojam ellē?
Lai vai kā būtu, es tomēr vēlētos padzīvot vienu dienu pasaulē kurā Tevi neviens nesāpinātu, kurā cilvēki būtu laipni un jauki. Pasaulē kurā nebūtu cilvēku kuri Tevi ienīstu tikai tāpēc, ka viņiem nepatīk tas ko Tu dari, veids kurā Tu centies pierādīt sevi.
Zinu, ka šodien neko vērtīgu Jums nepastāstīju, bet šoreiz gribēju, lai nedaudz aizdomājaties par savu mērķi, par to kā Jūs gribat nodzīvot savu dzīvi.
Paldies, ka veltīji laiku manam nenozīmīgajam rakstam, ceru, ka patika!
Seko arī twitterī - http://www.twitter.com/douwky
Majestic Douwky
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru