Katru rītu pieceļoties, neko nedomājot, tieši pirms nomazgā seju ar aukstu ūdeni, kas iziet cauri katrai šūnai, ūdens, kas atsvaidzina prātu un liek ieskatīties spogulī, kas attīra prātu no kārtējo šausminošo murgu problēmām, kas liek saprast, ka murgs ir beidzies... Vai tomēr arī nē? Varbūt tomēr šī diena būs kārtējais murgs kurā jutīsies kā zem dzelzsceļa sliedēm pamests ar salauztām kājām un trim nogrieztiem pirkstiem? Paskatoties šajā atspulgā var redzēt katru rētu, katru asaru nospiedumu kuras tecējušas pār vaigu un iedeguās kā kvēla ogle, kas noslidējusi pār vaigu... Acis, kuras tur tik daudz sāpju, bet vienalga tajās kaut kur dziļi var saredzēt dzirksteli, kas negrib padoties dzīvot, kas ieķēries rožu krūmā kliedzot aiz sāpēm, bet to nekādā gadījumā nevēlas atlaist tikai tāpēc, ka bez sāpēm dzīve nav iedomājama... Ieskatoties savā atspulgā, kā tiešais ceļš, kas no acīm aizved līdz sirdij un no sirds tālāk dziļi dvēselē kā tramvajs par kura biļeti jāmaksā ar mokošām sāpēm, kas daudzreiz lielākas par fiziskām. Šajā brīdī tu izjūti katras sāpes no sākuma, katra cilvēka nodarīto postījumu tavā iekšējā pasaulē kurš dedzina tik ļoti, ka brīžiem šķiet, ka esi nonācis pašā elles pagalmā. Pagriežot muguru, ieraugot rētu uz pleca ko tīšprāt esi veidojis, tikai, lai parādītu cik ļoti tev vajadzīga mīlestība no konkrētas būtnes, cik ļoti tu smoc un esi kā bez elpas, ja šī mistiskā būtne kuras prātu tu centies izdibināt, bet šķiet, ka velti nav tev blakus kaut uz sekundi. Cik bieži atnākot mājas un paliekot viens tu ieskaties spogulī un asaras pašas sāk birt kā auksts rudens lietus? Cik bieži tu iekrīti gultā un iemet spilvenu savā asaru jūrā un tik pat kā tajā slīksti? Vai sāpes ir paciešamas? Vai tu vēlies tik no tām vaļā, bet tas tik pat kā nav iespējams, jo sāp divdesmitčetras stundas, septiņas dienas nedēļā un sajūta tāda, ka nedēļa velkas gadiem ilgi? Vai mēģinot aizbēgt no šīm sāpēm, meklējot dabiskos depresantus, lai nedomātu par konkrētu pāridarījumu, mūkot no pagātnes, kas kā nāve ar izkapti cērt un liek tev palekties ik sekundi.
Vai aizdomājies par to cik šaj mistiskajai būtnei ir vienaldzīga tava esamība un tas cik daudz tu biji gatavs atdot, lai viņa paliktu pie tevis? Kaut tonnu ķiegeļu mestu uz galvas, kaut prasītu tavu dvēseli, dzīvi, visu kas tev ir atdot, tikai, lai kaut nedēļu vēl pavadītu ar būtni, kas tik ļoti auksta un bezsirdīga bijusi. Apsverot domas staigājot par pamestajām dzelzsceļa sliedēm, kurās tikai spoku vilciens metas ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu, bet tomēr šis dzelzceļš un tā sliedes atrodas tavā galvā, tas ir tas pats ceļš pa kuru tu dodies pretī kārtējām sirdssāpēm, jo tieši uz vietu kur dodies tu atradīsies bezsirdīgs ļaunums ar dedzinoši vienaldzīgu skatienu, sajūsminoties par to cik ļoti tev sāp...
Uzdodot jautājumu par to kā šī būtne var būt tik nežēlīga un jautājot par to kāpēc tieši tu biji viņas medījums, kāpēc tieši tu tiki izvēlēts šaj nežēlīgajai upurēšanai, kāpēc tieši tavas jūtas, emocijas, veselais saprāts bija tas ko viņa vēlējās salauzt, kāpēc tieši tavu smaidu tā vēlējās pārvērst par skumju masku, kas ikdienā tiek uzvilkta uz rētainās sejas, lai citi neredzētu cik ļoti tev sāp, viņa tikai atbild ar smaidu un tukšu acu skatienu.
Kas vēl tev liek ticēt cilvēkos un labajā rīcībā pret tiem? Kas liek tev atkārtoti uzticēties un katru reizi saņemt smagu sitienu mugurā kā ar āmuru tiktu sašķaidīts katrs muguras skriemelis? Kāpēc tu iemīlējies tukšā cilvēkā ar siltu un maigu vārdu dāvanu? Vai tiešām tici, ka katrs cilvēks ir pieredze, kas domāta, lai zinātu kā rīkoties nākotnē? Jo kā tā var būt pieredze nākotnei, ja viss ko tā māca ir būt aukstam, kā akmenī kaltam vārdam nē, kas atbild uz katru jautājumu, kas saistīts ar uzticēšanos un mīlestības ielaišanu savā salauztajā dzīvē? Vai tici tam, ka beigu beigās viss būs tik ļoti skaisti un savu zārku spēsi atvērt ar smaidu dvēselē un prieku prātā? Vai aizdomājoties par šīm lietām tev nesaskrien acīs miljoniem asaru, jo zini, ka kādam aiz spilgtā ekrāna, kas ierāvis tavu dvēseli tik ļoti sāp, ka vienīgais veids kā to izmest no sevis ir rakstīt simtiem, tūkstošiem vārdu salikumu, kas beigu beigās saikni veido tikai ar tiem, kas tiešām cenšas iejusties šajā lomā ir censties iedziļināties un to izjust? Vai arī tev sāp mans draugs? Vai tevi kas nomāc? Tad šis ir īstais brīdis nomazgāt seju ar auksto ūdeni un ieskatīties spogulī vēlreiz... -Sāpes uz brīdi izgaist, bet tikai uz brīdi... Līdz tam brīdim nav daudz laika gan, tas ir tikai moments un atkal tu mocies ar murgiem un attopies pie sava spoguļa, kārtējā asaru jūrā un centies izprast par ko tev šādas sāpes un mokas jāizcieš... Un tā katru rītu līdz kļūst vieglāk, bet šo sajūtu aprakstīt es nemācēšu jo jau pusotru gadu vieglāk nav kļuvis. Un es tevi lūdzu - necenties izprast manis rakstīto un domu par ko rakstu, jo beigu beigās tu tāpat saputrosies un neizspriedīsi ne putekli no tā ko jūtu es...
Vienkārši ieskaties savā atspulgā un izjūti sevi.
Paldies, ka lasīji!
Vai aizdomājies par to cik šaj mistiskajai būtnei ir vienaldzīga tava esamība un tas cik daudz tu biji gatavs atdot, lai viņa paliktu pie tevis? Kaut tonnu ķiegeļu mestu uz galvas, kaut prasītu tavu dvēseli, dzīvi, visu kas tev ir atdot, tikai, lai kaut nedēļu vēl pavadītu ar būtni, kas tik ļoti auksta un bezsirdīga bijusi. Apsverot domas staigājot par pamestajām dzelzsceļa sliedēm, kurās tikai spoku vilciens metas ar ātrumu, kas lielāks par gaismas ātrumu, bet tomēr šis dzelzceļš un tā sliedes atrodas tavā galvā, tas ir tas pats ceļš pa kuru tu dodies pretī kārtējām sirdssāpēm, jo tieši uz vietu kur dodies tu atradīsies bezsirdīgs ļaunums ar dedzinoši vienaldzīgu skatienu, sajūsminoties par to cik ļoti tev sāp...
Uzdodot jautājumu par to kā šī būtne var būt tik nežēlīga un jautājot par to kāpēc tieši tu biji viņas medījums, kāpēc tieši tu tiki izvēlēts šaj nežēlīgajai upurēšanai, kāpēc tieši tavas jūtas, emocijas, veselais saprāts bija tas ko viņa vēlējās salauzt, kāpēc tieši tavu smaidu tā vēlējās pārvērst par skumju masku, kas ikdienā tiek uzvilkta uz rētainās sejas, lai citi neredzētu cik ļoti tev sāp, viņa tikai atbild ar smaidu un tukšu acu skatienu.
Kas vēl tev liek ticēt cilvēkos un labajā rīcībā pret tiem? Kas liek tev atkārtoti uzticēties un katru reizi saņemt smagu sitienu mugurā kā ar āmuru tiktu sašķaidīts katrs muguras skriemelis? Kāpēc tu iemīlējies tukšā cilvēkā ar siltu un maigu vārdu dāvanu? Vai tiešām tici, ka katrs cilvēks ir pieredze, kas domāta, lai zinātu kā rīkoties nākotnē? Jo kā tā var būt pieredze nākotnei, ja viss ko tā māca ir būt aukstam, kā akmenī kaltam vārdam nē, kas atbild uz katru jautājumu, kas saistīts ar uzticēšanos un mīlestības ielaišanu savā salauztajā dzīvē? Vai tici tam, ka beigu beigās viss būs tik ļoti skaisti un savu zārku spēsi atvērt ar smaidu dvēselē un prieku prātā? Vai aizdomājoties par šīm lietām tev nesaskrien acīs miljoniem asaru, jo zini, ka kādam aiz spilgtā ekrāna, kas ierāvis tavu dvēseli tik ļoti sāp, ka vienīgais veids kā to izmest no sevis ir rakstīt simtiem, tūkstošiem vārdu salikumu, kas beigu beigās saikni veido tikai ar tiem, kas tiešām cenšas iejusties šajā lomā ir censties iedziļināties un to izjust? Vai arī tev sāp mans draugs? Vai tevi kas nomāc? Tad šis ir īstais brīdis nomazgāt seju ar auksto ūdeni un ieskatīties spogulī vēlreiz... -Sāpes uz brīdi izgaist, bet tikai uz brīdi... Līdz tam brīdim nav daudz laika gan, tas ir tikai moments un atkal tu mocies ar murgiem un attopies pie sava spoguļa, kārtējā asaru jūrā un centies izprast par ko tev šādas sāpes un mokas jāizcieš... Un tā katru rītu līdz kļūst vieglāk, bet šo sajūtu aprakstīt es nemācēšu jo jau pusotru gadu vieglāk nav kļuvis. Un es tevi lūdzu - necenties izprast manis rakstīto un domu par ko rakstu, jo beigu beigās tu tāpat saputrosies un neizspriedīsi ne putekli no tā ko jūtu es...
Vienkārši ieskaties savā atspulgā un izjūti sevi.
Paldies, ka lasīji!
